Būvniecība ir laikietilpīgs un sarežģīts process, kuru regulē plašs normatīvo aktu klāsts. Ēka (būve) iegūst tiesisku statusu tikai tad, ja apbūve ir notikusi, atbilstoši būvnormatīviem.
Būvatļauja ir administratīvais akts, kas vispārīgi pieļauj konkrētas būvniecības ieceres īstenošanu.[1] Šobrīd spēkā esošais Būvniecības likums un uz tā pamata izdotie Ministru kabineta noteikumi paredz sistēmu, kurā būvniecības process tiek uzsākts, personai vēršoties iestādē ar būvprojektu minimālā sastāvā un lūdzot būvatļaujas izdošanu.[2]
Saskaņā ar Būvniecības likuma 16.panta pirmo daļu, pēc būvatļaujas saņemšanas tiek uzsākta būvatļaujas nosacījumu izpilde, nodrošinot būvprojekta izstrādi vispārīgajos un speciālajos būvnoteikumos noteiktajā apjomā, kā arī ievērojot vietējās pašvaldības teritorijas plānojumā, lokālplānojumā un detālplānojumā ietvertos teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumus. Būvniecības likuma 17.panta pirmā daļa noteic, ka būvdarbus drīkst uzsākt pēc tam, kad būvvalde ir izdarījusi atzīmi par būvdarbu uzsākšanas nosacījumu izpildi, ja būvdarbu veikšanai nepieciešama apliecinājuma karte vai paskaidrojuma raksts, vai atzīmi par projektēšanas un būvdarbu uzsākšanas nosacījumu izpildi, ja būvdarbu veikšanai nepieciešama būvatļauja un tā kļuvusi neapstrīdama.
Būvniecības likuma 18.panta otrā daļa definē patvaļīgu būvniecību kā būvdarbus:
o uzsākti vai tiek veikti bez būvprojekta, akceptētas apliecinājuma kartes vai akceptēta paskaidrojuma raksta;
o bez būvatļaujas vai pirms tam, kad izdarīta atzīme par attiecīgo nosacījumu izpildi, gadījumos, kad attiecīgie lēmumi saskaņā ar normatīvajiem aktiem ir nepieciešami;
o neatbilst būvprojektam un normatīvo aktu prasībām;
o uzsākti bez attiecīgas projekta dokumentācijas, ja tāda nepieciešama saskaņā ar normatīvajiem aktiem;
Arī būves vai tās daļas ekspluatācija neatbilstoši projektētajam lietošanas veidam tiek uzskatīta par patvaļīgu būvniecību.
Lai konstatētu, ka veiktās darbībās ir patvaļīga būvniecība, vispirms ir jāpārbauda vai konkrētie darbi vispār pakļaujas būvniecības tiesiskajam regulējumam. Pēc tam ir identificējams, vai un kāda būvniecības dokumentācija atbilstoši tolaik spēkā esošajām tiesību normām bija jāsaņem šādu darbību veikšanai.
Būvniecības prettiesiskumu var iedalīt kā formālo un materiālu. Būvniecība ir atzīstama par formāli prettiesisku, ja ir iespējams panākt tiesisku stāvokli, to atbilstoši saskaņojot. Būvniecība ir atzīstama par materiāli prettiesisku, ja veiktās darbības ir aizliegtas.[3]
Būvniecības regulējušo normu piemērošana nevar būt pašmērķīga, proti, katrā gadījumā ir jāizvērtē veikto darbu raksturs, mērķis un nozīme, kā arī lemjot par privātpersonai nelabvēlīga administratīvā akta izdošanu ir jāņem vērā, ka šaubu gadījumā (objektīvi nepastāvot pietiekamai informācijai) tās jātulko par labu indivīdam (dubio pro civis).[4]
Tajā pašā laikā saprātīga būvniecības regulējušo normu piemērošana neizslēdz leģitīmu interesi konkrētu darbību veikšanai pakļaut būvniecības kontroli.[5] Ir jāatturas no viena mērķa sasniegšanai veiktajām darbībām sadalīšanu atsevišķos darbos, ja tie nav atzīstami par patstāvīgiem darbiem.[6]
Tiesiskās paļāvības princips nepasargā privātpersonas pieļautu tiesību pārkāpumu rezultātu.[7] Nevar paļauties, ja neviena cita persona necels iebildumus, ka automātiski ēka (būve) kļūs legāla. Ar citiem vārdiem sakot, noilguma rezultātā patvaļīga būvniecība netiek legalizēta.[8]
Administratīvā atbildība par patvaļīgu būvniecību ir atrodama Būvniecības likuma 25.pantā. Ir svarīgi uzsvērt, ka administratīvā soda piemērošana neatbrīvo sodīto personu no uzliktā pienākuma izpildīšanu.[9] Lai piemērotu administratīvo atbildību ir nepieciešams konstatēt prettiesisku darbību (būvniecībā) un nav apstākļu, kas izslēgtu personas vainojamību.[10]
Būvinspektors, konstatējot patvaļīgu būvniecību, aptur būvdarbus - pagaidu aizliegums. Būvniecības likuma 18.panta piektā daļa ir interpretējama tā, ka būvinspektors var apturēt ne tikai patvaļīgu būvniecību būvdarbu procesā, bet arī ekspluatācijas laikā. Būvniecības likuma 21.panta otrā daļas aizliegums būvi izmantot pirms tās nodošanas ekspluatācijā nav attiecināms uz patvaļīgu būvniecību ekspluatācijas laikā un neietekmē būvinspektora tiesības vērtēt to.
Būvdarbu apturēšana nozīmē apturēt turpmākās darbības, tai skaitā, tas var nozīmēt arī liegumu ekspluatēt telpas, kurās veikta patvaļīga būvniecība. Būvinspektors aptur būvdarbus, sagatavojot atzinumu.
Ņemot vērā, ka minētais atzinums risina jautājumu par prettiesiskas situācijas apturēšanu (darbības, kas veicamas, lai novērstu būvniecības regulējušo normu pārkāpumu), būvinspektoram ir jāpieņem administratīvajam aktam pielīdzināms lēmums. Būvdarbu apturēšana vai ekspluatācijas aizliegums, ja ir konstatēti pārkāpumi pats par sevi ir lietderīgi un samērīgi un atzinumā, tas nav īpaši jāpamato. Pretējā gadījumā, ja tomēr atzinumā tiek konstatēts būvnormatīvu pārkāpums, bet tomēr tiek noteikts nepiemērot pagaidu aizliegums, tas gan būtu jāpamato arī no samērīguma prizmas. Lai arī būvinspektora atzinums ir obligāts administratīvais akts, to atsevišķi tiesā var pārbaudīt tikai Administratīvā procesa likuma 184.panta otrās daļas minētajos gadījumos.
Būvvalde, ņemot vērā būvinspektora atzinumu, pieņem vienu no šādiem lēmumiem: 1) par iepriekšējā stāvokļa atjaunošanu; 2) par atļauju veikt būvniecību regulējušo normatīvo aktu prasību izpildi. Būvvaldes pieņemto lēmumu par patvaļīgu būvniecību ir apstrīdams vispārējā kārtība.
Par patvaļīgas būvniecības seku novēršanu atbild zemes gabala īpašnieks vai, ja tāda nav, - tiesiskais valdītājs, ja šādi būvdarbi veikti būvē, tad būves īpašnieks vai, ja tāda nav, - tiesiskais valdītājs. Apbūves tiesības gadījumā par patvaļīgas būvniecības seku novēršanu atbild apbūves tiesīgais.
Ja būvdarbi veikti neatbilstoši būvprojektam, uz kura pamata būvvalde vai institūcija, kura pilda būvvaldes funkcijas, ir izdevusi būvatļauju vai akceptējusi būvniecības ieceri, tad par patvaļīgas būvniecības seku novēršanu atbild būvniecības ierosinātājs vai tā tiesību pārņēmējs (Būvniecības likuma 19.panta trešā daļa).
Nekustamā īpašuma īpašnieks uzskatāms par to personu, kurai gan no vispārīgajiem Civillikuma noteikumiem, gan speciālā būvniecības regulējuma izriet tiesības un pienākums lemt un atbildēt par sava nekustamā īpašuma apbūvi. Minētais, vērtēts kopsakarā ar patvaļīgas būvniecības institūtu un tā jēgu, nozīmē, ka pamatā tieši nekustamā īpašuma īpašnieks uzskatāms par personu, kuras uzdevums ir novērst tās īpašumā esošu patvaļīgu būvniecību.
Savukārt apstāklis, ka faktiski patvaļīgo būvniecību ir veikusi cita persona (proti, persona, kas nav konkrētā nekustamā īpašuma īpašnieks), uzskatāms par tādu, kas rada nekustamā īpašuma īpašnieka īpašuma tiesību aizskārumu. Tāpēc šie jautājumi nekustamā īpašuma īpašnieka un patvaļīgās būvniecības veicēja starpā risināmi civiltiesiskā kārtībā.[11] Lēmums par patvaļīgas būvniecības novēršanu ir saistāms ar patvaļīgas būvniecības objekta sakārtošanu, nevis vainīgās personas sodīšanu.[12] Izņēmumu gadījumi, kad pienākums novērst patvaļīgu būvniecību varētu tikt noteikts tai personai, kura ir atbildīga par šīs būvniecības veikšanu, ir nekustamā īpašuma noma un kopīpašums.[13] Taču, iegādājoties nekustamā īpašuma domājamās daļas, ir pamats rēķināties ar to, ka konkrēto telpu lietotāja atbildība ir pabeigt iesākto būvniecības procesu.[14] Tāpat nosakot pienākumu novērst patvaļīgas būvniecības sekas, ir jāņem vērā arī, kura persona visefektīvāk var nodrošināt prettiesiskas situācijas novēršanu.[15] Pienākums novērst patvaļīgu būvniecību tiek noteikts neatkarīgi no adresāta gribas, tai skaitā, kopīpašnieku, jo tas izriet no tiesību normām, ir saistāms ar atbildību un novērš prettiesisku situācija nevis rada paliekošas pārmaiņas nekustamajā īpašumā.[16]
Patvaļīga būvniecība var skart citu personu īpašumu tiesības, tā arī, tiesības dzīvot labvēlīgā vidē. Jebkurā gadījumā tiesības iebilst pret patvaļīgu būvniecību nav saistītas ar to, vai persona ir vai nav konkrētā nekustamā īpašuma īpašnieks. Ņemot vērā, ka patvaļīga būvniecība pati par sevi ir prettiesiska rīcība, fakts, ka personas, kurām iepriekš ir piederējis nekustamais īpašums nav iebildušas par patvaļīgu būvniecību, neierobežo jaunos nekustamā īpašuma īpašniekus izvirzīt iebildumus.
Vispārīgo būvnoteikumu 147.apnts paredz, ka pienākums atjaunot iepriekšējo stāvokli nozīmē nojaukt, atjaunot vai pārbūvēt patvaļīgas būvniecības objektu. Personai, kurai ir noteikts pienākums atjaunot iepriekšējo stāvokli, nav brīvība pašai izvēlēties, ko darīt ar patvaļīgas būvniecības objektu. Kura no minētājām darbībām ir jāveic, tiek noteikts lēmumā par iepriekšējā stāvokļa atjaunošanu, pamatojoties uz to kāds stāvoklis ir bijis iepriekš.[17]
Saskaņā ar Būvniecības likuma 17.panta pirmo daļu, personai uzskatot, ka tiek veikta patvaļīga būvniecība ir divi dažādi tiesību aizsardzības līdzekļi: 1) apstrīdēt izdotu būvatļauju vai akceptēto paskaidrojumu rakstu; 2) prasījums novērst patvaļīgas būvniecības sekas.
Ir jāņem vērā, ka ar prasījumu novērst patvaļīgas būvniecības sekas netiek izvērtēts būvatļaujas vai akceptēto paskaidrojumu raksta tiesiskumu.
Termiņš apstrīdēt izdotu būvatļauju ir viena mēneša laikā no dienas, kad stājusies spēkā būvatļauja vai atteikums izdod būvatļauju (Būvniecības likuma 14.panta devītā daļa) vai arī viena mēneša laikā no uzzināšanas dienas, bet ne vēlāk kā viena gada laikā no administratīvā akta spēkā stāšanās dienas (Administratīvā procesa likuma 79.panta otrā daļa).
Termiņš iebilst pret patvaļīgu būvniecību ar prasījumu novērst sekas (prasījums par pieteicējam labvēlīga administratīvā akta izdošanu), tiesību normās nav paredzēti ierobežojumi šāda prasījuma pieteikšanai, taču ir jāizvērtē administratīvā akta samērīgums un visu ieinteresēto personu intereses.[18] Personai minētās tiesības būtu izmantojamas saprātīgā termiņā[19] un nav pieļaujams, ka persona nav ilgstoši rīkojusies savu tiesību aizsardzības labad.[20] Personai ir jārīkojas aktīvi un labā ticībā.[21]
Ēkas (būves) pieņemšana ekspluatācijā nozīmē, ka tā atbilst būvprojektam un normatīvo aktu prasībām.[22] Taču gadījumā, ja persona uzskata, ka būvdarbi ir veikti neatbilstoši būvprojektam, tad persona savas tiesības var aizsargāt, apstrīdot lēmumu par ēkas (būves) pieņemšanu ekspluatācijā, Administratīvā procesa likuma noteiktajā termiņā. Ja tiek nokavēts minētais termiņš, persona var pieprasīt tikai patvaļīgas būvniecības seku novēršanu.
Ja persona uzskata, ka ēka (būve) tiek ekspluatēta neatbilstoši projektētajam lietošanas veidam, savu tiesību aizsardzības labad arī var apstrīdēt lēmumu par ēkas (būves) pieņemšanu ekspluatācijā. Lai pamatotu šādu prasījumu ir jānodibina tādi pierādījumi, kas nepārprotami liecina, ka ēka (būve) faktiski tiks izmantota neatbilstoši izdotai būvatļaujai, citādāk to var atzīt tikai par pieņēmumu par ēkas (būves) plānoto ekspluatāciju. Ņemot vērā, ka ēkas (būves) neatbilstošu izmantošana projektētajam lietošanas veidam var notikt jebkurā brīdi, tad personai ir tiesības pieprasīt novērst patvaļīgas būvniecības sekas saprātīgā termiņā arī pēc apstrīdēšanas termiņa notecējuma lēmumam par ēkas (būves) pieņemšanu ekspluatācijā.
Ja ir pieņemts iestādes lēmums, kurš galīgi atļauj konkrētu būvniecību, vai par tādu atzīst lēmumu par būves legalizāciju vai izpildprojekta saskaņojumu, persona, kuras tiesības ar patvaļīgu būvniecību ir aizskartas, ir ierobežota ar procesuālu termiņu. Ja tāds lēmums nav pieņemts, pret patvaļīgu būvniecību persona, kuras tiesības ir aizskartas, var vērsties jebkurā laikā.[23]
[1] Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2019.gada 18.oktobra spriedums lietā Nr. A420418214, SKA-65/2019, ECLI:LV:AT:2019:1018.A420418214.2.S , 8.punkts.
[2] Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2021.agad 29.oktobra spriedums
lietā Nr. A420171016, SKA-73/2021, ECLI:LV:AT:2021:1029.A420171016.9.S, 19.punkts.
[3] Čepane I., Meiere S. Patvaļıga buvniecıba, Satversme un visparıgie tiesıbu principi. Jurista Vards, 07.10.2003.,
Nr. 36 (294).
[4] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2020.gada 31.marta spriedums lietā A420313013, SKA-81/2020 9.punkts.
[5] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2020.gada 20. novembra sprieduma A420228717, SKA-260/2020 11.punkts
[6] Ibid, 12.punkts.
[7] Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2013.gada 15.marta spriedums lietā A42392506, SKA-125/2013, 10. punkts.
[8] Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2017.gada 23.marta rīcības sēdes lēmums lietā A420368314, SKA 598/2017, 7. punkts.
[9] Danovska, E. un Kūtra, G. zinātniskajā redakcijā (2020). Administratīvo pārkāpumu tiesības. Administratīvās atbildības likuma skaidrojumi. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 139. lpp.
[10] Danovskis, E. (2019). Administratīvās atbildības likuma pamatnoteikumu svarīgākās nostādnes. Latvijas Universitātes 77. starptautiskās zinātniskās konferences rakstu krājums “Satversmē nostiprināto vērtību aizsardzība:
dažādu tiesību nozaru perspektīva”. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 462. lpp
[11] Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2019. gada 26.aprīļa spriedums lietā Nr. A420139316, SKA-262/2019, ECLI:LV:AT:2019:0426.A420139316.2.S, 10.punkts.
[12] Ibid, 8.punkts.
[13] Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2019. gada 16.septembra spriedums lietā A420387314, SKA-201/2019, ECLI:LV:AT:2019:0916.A420387314.3.S, 8.punkts.
[14] Ibid, 10.punkts.
[15] Ibid, 11.punkts.
[16] Ibid, 12.punkts.
[17] Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2019. gada 20.jūnija rīcības sēdes lēmums, A420175216, SKA-437/2019.
[18] Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2013.gada 27.novembra spriedums lietā Nr. A420520610, SKA-1106/2013, 7. punkts.
[19] Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2019. gada 18. decembra sprieduma lieta Nr. SKA-249/2019, ECLI:LV:AT:2019:1218.A420211016.2.S,
7. punkts
[20] Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2020. gada 9. julija spriedums lietā Nr. SKA-1206/2020, 6. punkts
[21] Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2020.gada 10.janvāra spriedums lietā Nr. A420253416, SKA-129/2020
[22] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2017.gada 27.decembra spriedums lietā Nr. A42038113, SKA-101/2017, ECLI:LV:AT:2017:1227.A420383113.2.S, 12.punkts.
[23] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2016.gada 2.februāra spriedums lietā Nr. A42839709, SKA-8 16, 12.punkts.
Commentaires