Kopīpašuma izbeigšana (dalīšana un grozīšana)

Saskaņā ar Civillikuma 1067.pantu kopīpašuma tiesība ir tāda īpašuma tiesība, kas pieder uz vienu un to pašu nedalītu lietu vairākām personām nevis reālās, bet tikai domājamās daļās, tāpēc ir sadalīts vienīgi tiesību saturs. Ja lieta pieder vairākām personām tādā kārtā, ka katrai no tām ir sava noteikta reāla daļa, tad tas nav kopīpašums šā panta izpratnē, bet tādā gadījumā katra daļa ir atzīstama par patstāvīgu veselu un par katra atsevišķa dalībnieka patstāvīgu īpašuma tiesības priekšmetu. Citiem vārdiem sakot, kopīpašumā vairākām personām ir daļa no īpašuma tiesības uz noteiktu un reāli nedalītu lietu.  Atbilstoši Civillikuma 1068.pantā paredzētajiem noteikumiem - rīkoties ar kopīpašuma priekšmetu, kā visumā, tā arī noteiktās atsevišķās daļās, drīkst tikai ar visu kopīpašnieku piekrišanu. Neviens atsevišķs kopīpašnieks nevar bez visu pārējo piekrišanas ne apgrūtināt kopīpašuma priekšmetu ar lietu tiesībām, ne atsavināt to visā tā sastāvā vai pa daļām, ne arī kaut kādi to pārgrozīt. Tādēļ atsevišķos gadījumos var rasties nesaskaņas un strīdi.  Lai risinātu nesaskaņas un strīdus starp kopīpašniekiem, Civillikuma 1074.pantā ir noteikts, ka nevienu kopīpašnieku nevar piespiest palikt kopīpašumā, ja vien tā nodibināšanas noteikumi nerunā tam pretim, turpretim katrs kopīpašnieks var katrā laikā prasīt kopīpašuma dalīšanu. Savukārt Civillikuma 1075.pantā ir norādīts, ja kopīpašnieki nevar vienoties par dalīšanas veidu, tad to izšķir tiesa.  Maldīgi ir uzskatīt, ka obligāts priekšnoteikums kopīpašuma dalīšanai tiesā ir kopīpašnieku nespēja brīvi vienoties par dalīšanas veidu. Nekustamā īpašuma kopīpašnieka tiesība prasīt kopīpašuma reālu sadalīšanu, saskaņā ar Civillikuma 1075.pantu ir kopīpašnieka lietu tiesība, un to nevar aizkavēt cits kopīpašnieks (Augstākās tiesas Senāta 2011.gada 12.janvāra spriedums lietā Nr.SKC-15/2011 (C20216406); Augstākās tiesas tiesu prakses apkopojuma „Kopīpašums”, 2011, 29.lpp., secinājumu 1.1.punkts).  Nevar liegt personai subjektīvo tiesību izlietošanu, ja persona savas tiesības izlieto labā ticībā. Prasības celšana tiesā par kopīpašuma dalīšanu, nespējot kopīpašniekiem vienoties par kopējās lietas lietošanu un rīcību ar to, nevar uzskatīt par tiesību izmantošanu neattaisnojamu mērķu sasniegšanai (Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta 2019.gada 17.decembra Spriedums Lieta Nr. C04169414, SKC-259/2019 ECLI:LV:AT:2019:1217.C04169414.5.S ).  2022.gada 01.maija stājās spēkā pieņemtie grozījumi, ka papildina Civillikuma 1074.pantu ar otro daļu, ieviešot nosacījumu, kurš ierobežo kopīpašuma izbeigšanas tiesības izlietošanu ar piecu gadu termiņu bez svarīga iemesla. Šī tiesību norma ir attiecināma uz kopīpašnieku, kurš ir ieguvis domājamās daļas nekustamā īpašumā, kurā ietilpst ēka ar dzīvojamām telpām, pamatojoties uz darījumu vai tiesas lēmumu par nekustamā īpašuma nostiprināšanu uz ieguvēja vārda.  Ar minētajiem grozījumiem ir ieviests jauns kopīpašuma izbeigšanas iemesls, kas ir norādīts Civillikuma 1074.1 pantā - Kopīpašnieku vairākums pēc kopīpašnieka daļu lieluma var prasīt tā kopīpašnieka daļas atsavināšanu, kurš kopīpašumā, ļaunprātīgi izlietojot savas tiesības vai nepildot pienākumus kā krietnam un rūpīgam saimniekam, rada pārējiem kopīpašniekiem vai trešām personām būtisku kaitējumu.  Kopīpašnieka daļas atsavināšana notiek naudā vai pārdodot izsolē - vispirms starp kopīpašniekiem (slēgtā izsolē), ja tā nav izdevusies, tad rīko atklātu izsoli. Slēgtu izsoli neorganizē, bet izsludina atklātu izsoli, ja neviens no pārējiem kopīpašniekiem neizsaka vēlmi iegūt atsavināmo daļu vai arī tiesai ir pamatotas šaubas par šāda atsavināšanas veida piemērotību.  Pamatojoties uz Civillikuma 1075.pantu, tiesa, raugoties pēc dalāmā priekšmeta īpašībām un lietas apstākļiem, kopīpašumu var sadalīt šādos veidos:  1. piespriež katram no kopīpašniekiem reālas daļas, ja ir nepieciešams, uzliekot servitūtus;  2. atdod visu lietu vai daļu vienam vai vairākiem kopīpašniekiem ar pienākumu atlīdzināt daļu naudā;  3. noteic lietas vai daļu pārdošanu;  4. izšķir jautājumu ar lozi, it īpaši tad, kad jāizšķir, kuram no kopīpašniekiem paturēt sev pašu lietu vai daļu un kurš no viņiem apmierināms ar naudu;  5. noteic sadalīt dzīvokļu īpašumos nekustamo īpašumu, kurā ietilpst ēka ar dzīvojamām telpām  Civillikuma 1075.pantā ir papildus noteikts, ka tiesai ir tiesības lemt nevis tikai par visa kopīpašuma sadali, bet arī par atsevišķām strīdus domājām daļām un ir precizēta izsoļu organizēšanas kārtība - vispirms izsludina izsoli kopīpašnieku starpā (slēgta izsole), ja tā nav izdevusies, tad rīko atklātu izsoli.  Tiesai ir pienākums izvērtēt visus kopīpašnieku ierosinātos kopīpašuma sadalīšanas veidus. Taču tiesa pēc sava ieskata nosaka piemērotāko un taisnīgāko kopīpašuma dalīšanas veidu (Senāta 2010.gada 12.maija Spriedums lietā Nr. SKC-122/2010 (C20070907).  Tiesai ir jāvadās pēc Civillikuma 5.panta prasībām, tas nozīmē to, ka strīds ir jāizspriež pēc taisnības apziņas un vispārīgiem tiesību principiem, ņemot vērā kopīpašnieku savstarpējās attiecības, dalījuma iespējamību un konkrēto situāciju, kā arī izvērtējot dalāmā objekta saimniecisko nozīmi, tā īpašības un kopīpašnieku interešu pamatotību (Senāta lietas SKC-118/2008 un SKC-15/2011).  Ir jāņemts vērā arī Civillikuma 1.pantā ietvertais labas ticības princips (tiesības izlietojamas un pienākumi pildāmi pēc labas ticības) kā tiesību normu piemērošanas un tiesisko attiecību vērtēšanas kritērijs. (Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta 2019.gada 17.decembra spriedums lietā Nr. C04169414, SKC-259/2019 ECLI:LV:AT:2019:1217.C04169414.5.S ).  Labas ticības princips ir kritērijs Civillikuma 1074. un 1075.pantā paredzēto subjektīvo tiesību izlietošanas robežu noteikšanai, jo ietvertā regulējuma jēga un mērķis ir primāri aizsargāt visu kopīpašnieku tiesības un intereses, tās pēc iespējas samērojot, nevis sekmēt viena kopīpašnieka ekonomisko interešu īstenošanu.   Civillikuma 1.pants tiesību piemērotājam uzliek pienākumu izdarīt katrā atsevišķajā gadījumā ar likumu aizsargāto interešu izvērtējumu un sakarā ar to noteikt subjektīvo tiesību saturu un robežas (Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta 2020.gada 16.decembra spriedums civillietā Nr.C30501917, SKC-231/2020 ECLI:LV:AT:2020:1216.C30501917.11.S).  Atsevišķa interešu izvērtējuma nepieciešamība izriet no juridiska apsvēruma, ka persona iestājoties kopīpašumā ar nolūku to izbeigt, lai gūtu peļņu, automātiski nedod pamatu uzskatīt šādu rīcību par neatbilstošu labas ticības principam, jo kopīpašuma tiesiskās attiecības var tikt izmantotas saimnieciskās darbības nolūkos  (Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta 2022.gada 3.februāra spriedums lietā Nr. C33327619, SKC-53/2022 ECLI:LV:AT:2022:0203.C33327619.22.S)  Var secināt, ka no vienas puses tiesai ir piešķirts pilnvarojums pēc sava ieskata uz iepriekš minēto apsvērumu pamata izraudzīties kopīpašuma dalīšanas veidu, bet no otras puses nevar aizmirst par savu velmju pamatošanu, samērīgumu un atbilstību labas ticības principam.