Dalībnieku sapulces lēmumu atzīšana par spēkā neesošiem

Saskaņā ar Komerclikuma 217.panta pirmo daļu, dalībnieku lēmumu var atzīt par spēkā neesošu, ja:

1. ja šāds lēmums vai tā pieņemšanas procedūra ir pretrunā ar likumu vai statūtiem;

2. pieļauti būtiski pārkāpumi sapulces sasaukšanā vai lēmuma pieņemšanā.

Par būtisku pārkāpumu sapulces sasaukšanā vai lēmumu pieņemšanā atzīst ikvienu pārkāpumu, kas skar dalībnieka tiesības saņemt informāciju un piedalīties dalībnieku sapulces balsošanā.[1]

Konstatējot būtisku pārkāpumu nav nozīmes faktam, ja nebūtu noticis pārkāpums, tad balsojums tik un tā nemainītos.[2] 

Kā izņēmuma gadījumu ir jāatzīmē Komerclikuma 217.panta otra daļas nosacījumu, kas paredz, ja lēmums pieņemts, pārkāpjot lēmuma pieņemšanas procedūru, uz šā pamata lēmums nav apstrīdams, ja par tā pieņemšanu nobalsojuši visi dalībnieki.

Vērtējot dalībnieku tiesības saņemt informāciju, ir jāņem vērā, ka nekontrolēta un haotiska ziņu pieprasīšana var radīt nevajadzīgu slogu sabiedrības vadībai[3] un nav sagaidāms, ka šādi pieprasījumu var tikt nekavējoties apstrādāti un visa pieprasīta informācija var tikt sniegta.

Tāpat ir jāņem vērā, ka Komerclikuma 217.panta pirmā daļa ir dispozitīva tiesību norma, līdz ar ko tiesai ir jākonstatē ne vien dalībnieku sapulces sasaukšanas vai lēmuma pieņemšanas procedūras pārkāpuma formāla esība, bet arī tas, vai ar šo pārkāpumu ir aizskartas konkrētas subjektīvās tiesības vai aizsargājamas likumiskās intereses.[4]

Prasītājam lietās par dalībnieku lēmumu atzīšanu par spēkā neesošu ir jāpierāda viņa tiesību vai likumisko interešu traucējumu, kas izpaudies atbildētāja aktīvā darbībā. Prasītājam nav jāpierāda tāds prasības pamatā norādīts prasītāja tiesības vai likumiskās intereses traucējums, kas izpaudies atbildētāja bezdarbībā. Gadījumos, kad atbildētāja rīcība ir izpaudusies kā bezdarbība, pierādīšanas slogs gulstas uz pašu atbildētāju, ja prasītājs spēj pierādīt savu tiesību vai likumisko interesi. [5]

Komerclikuma 217.panta pirmajā daļā ir noteikts, ka prasību var celt triju mēnešu laikā no dienas, kad persona uzzināja vai kad tai vajadzēja uzzināt par sapulces lēmumu, bet ne vēlāk kā gadu no sapulces norises dienas.

Noteiktais termiņš prasības iesniegšanai ir prekluzīvs termiņš, proti, nav pārtraucams, apturams vai atjaunojams, tādēļ tā nokavējums neatgriezeniski izbeidz prasības tiesību.[6] 

---

[1] Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta 2024. gada 28. novembrī spriedums lietā Nr. C75013424, SKC-994/2024 ECLI:LV:AT:2024:1128.C75013424.7.S , 7.3.3. punkts.

[2] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2018.gada 15.novembra spriedums lietā Nr. C15226415, SKC-293/2018 ECLI:LV:AT:2018:1115.C15226415.1.S, 8.3.punkts.

[3] Latvijas Republikas Senāta Civillietu departamenta 2020.gada 23.marta

spriedums  lietā Nr. C31344616, SKC-49/2020 ECLI:LV:AT:2020:0323.C31344616.9.S

[4] Ibid.

[5] sal. Senāta 2013. gada 3. oktobra sprieduma lietā Nr. SKC-425/2013, C40151510, 7.3. punktu, 2017. gada 21. jūnija sprieduma lietā Nr. SKC-210/2017, C04275704, 12. Punktu.

[6] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2017.gada 28.septembra rīcības sēdes lēmums lieta Nr.SKC-1751/2017 ECLI:LV:AT:2017:0928.SKC-1751-17.1.L .